Aigars Bikše: Vai Brektes nedienas ir viņa nedienas?

06.10.2021

Mākslinieka Kristiana Brektes darbi pēdējās nedēļās izlauzušies ārpus mākslas baudītāju subkultūras namiņa un nokļuvuši plašajā kolektīvās kultūras mežā. Šajā mūžamežā dzīvo visvisādi zvēri - tur aiz dažādiem tabu senkokiem mīt būtnes, kuras paši cilvēki bieži vien slēpj ne tikai no citiem, bet arī no sevis. Negaidītie viesi izraisījuši apjukumu un naidu pret tēlu radītāju. Cilvēki metas tulkot to parādīšanos un nozīmi pēc savas izpratnes un ieskatiem, variāciju skaits pieaug kā lavīna un pārņem to cilvēku prātus, kuri līdz šim maz saskārušies ar mākslas procesu, neseko mākslas tendencēm pasaulē un tēlu valodas attīstībai.

Kāds tur saredz apdraudējumu sabiedrības tikumībai, kāds redz pedofilijas propagandu. Tēliem tiek piedēvētas dažādas īpašības un maģiskas prakses. Ļaudis sapulcējušies grupās, viens otru iedvesmojot, kliedz: “Šis vēlas apēst manus bērnus, šis grib sabradāt visu, kas vēl svēts mūsu kopienai, un vēlas pazemot tos, kas tic cēlajam un patiesajam!” Tēli neveikli mīņājas, ko nu viņi vairs var pateikt? Viņiem viena valoda, bet cilvēkiem “plašajā” Latvijas pasaulē cita.

Latvijas sabiedrībā kopš neatkarības atjaunošanas ir ļoti vāji koptas platformas, kuras varētu nodrošināt kopēju izpratni par mūsdienu kultūras procesiem, kā arī veicināt spēju analītiski un paplašināti runāt par neskaidriem, neviennozīmīgiem jautājumiem. Manuprāt, šīs ir tiešas sekas mūsdienu mākslas muzeja neesamībai Latvijā – mēs neesam audzināti kopā aplūkot neparasto, par to diskutēt un sarunāties, izteikt pretējus viedokļus un tos uzklausīt. Arī pandēmija uzrāda, ka Latvijas sabiedrība ir sašķelta - cilvēki pretējās pusēs nav gatavi sarunāties un apmainīties ar viedokļiem, uztvert nepazīstamo nevis noraidoši, bet aplūkojoši un pētnieciski. 

Gribu piebilst, ka aplūkotājam ir tiesības uz prieku vai nelabumu aplūkojot mākslas darbu. Tāpat kā cilvēkam ir tiesības radīt darbus vadoties pēc savas pārliecības un izjūtas, citam ir tiesības uztvert šos tēlus caur savu pārliecību un izjūtu prizmu. Atceros, ka vecākie skolas biedri man ceturtajā klasē pirmo reizi parādīja erotiska rakstura attēlu. Es biju šokā un izjutu nelabumu. Man bija drausmīgi neērti un nepatīkami. Un uzskatu, ka man bija tiesības uz šīm izjūtām - biju puritāniski audzināts padomju bērns, kura ģimenē seksualitāte bija tabu.

Uzskatu, ka šādās sāpēs mainās gan indivīda, gan sabiedrības tolerances slieksnis - tā tiek realizēta mākslinieka misija sabiedrībā. Ja mēs noliegsim mākslā runāt par traumatiskajām personīgajām un kolektīvajām pieredzēm, mēs zaudēsim spēju pārvarēt šīs traumas. Kā gan lai mākslinieks runā par to, kas viņu uztrauc un sāpina sabiedrībā, ja ne atklājot un aplūkojot šīs pieredzes? Vai tad mums vajadzētu apcietināt vardarbības upuri, kurš tiesā sniedz liecības par pieredzēto, un apvainot viņu vardarbības propagandā?

Tomēr - arī māksliniekam ir jābūt gatavam, ka kolektīvais ķermenis, raustoties savās spazmās, atstās kādu rētu radošā cilvēka dzīves pieredzē. Cīnīties pret mākslas darba cenzēšanu un tad censties cenzēt skatītāja reakciju uz mākslas darbu ir vienlīdz nepareizi. Abpusējizjūtu un atziņu pieņemšana ir pirmais solis godīgas savstarpēju ideju apmaiņas virzienā. Mākslinieks ir pieskāries sāpīgai, visbiežāk slimai un rūpīgi slēptai vietai sabiedrības kolektīvajā apziņā. Tā nevēlas aplūkot savu pūžņojošo brūci, bet gan nokratīt un salauzt to, kas ir tai pieskāries. Tā ir mākslinieka misijas tumšākā puse - saskarties ar to negāciju un strutu vilni, kurš izplūst no ilgi slēptām brūcēm.

Bieži vien mums liekas, ka māksla ir greznība. Tomēr tās sabiedrības, kuras abstraktā valodā spēj komunicēt par dažādo, uzrāda labākas sekmes dinamiskas uzņēmējdarbības un jaunu inovāciju attīstībā. Mēs varam strīdēties, kas bija pirmais - vista vai ola, bet spēja un prasme aplūkot, pētīt un izprast neparasto ikvienā attīsta spēju ieraudzīt jaunas idejas un risinājumus. 

Tāpat kā pandēmija, Brektes gadījums uzrāda mūsu savstarpējo neiecietību un neuzticēšanos, sabiedrības sašķeltību, nespēju uzklausīt vienam otru. Manuprāt, laikmetīgās mākslas muzeja neesamība, tāpat kā nepietiekams atbalsts augstākajai izglītībai un zinātnei, izpaužas sabiedrībā kā kopējas vienošanāsspējas un dialoga trūkums. Mēs neuzticamies viens otram, jo mēs nesarunājamies!