Artis Pabriks: Ar draudiem un šantāžu pie mums nenāciet!

17.11.2021

1920. gadā Latvijas robežas noteica Brīvības cīņu iznākums, un Padomju Krievija solījās tās mūžīgi respektēt, diemžēl jau 20 gadus vēlāk šis solījums tika lauzts. Latviju okupēja Padomju Savienības karaspēks, un uz daudziem gadu desmitiem Latvija tika izdzēsta no pasaules kartes.


Pirms 30 gadiem mūsu tauta spēja atjaunot Latvijas neatkarību un, spītējot daudziem, atkal iemirdzēties pasaulē brīvu tautu lokā. Okupācijas laikā esam dārgi maksājuši par zaudēto neatkarību, tāpēc pēdējos mēnešos, sastopoties ar Baltkrievijas un tās atbalstītāju organizētiem hibrīduzbrukumiem mūsu, kā arī Lietuvas un Polijas robežām, esam apņēmības pilni nosargāt gan pašu robežu, gan arī savas vērtības un tiesības dzīvot brīvi Latvijā tā, kā mēs to vēlamies. Vienlaikus, mūsu uzdevums ir trīskāršs, jo mūsu austrumu robeža ir arī Eiropas Savienības un NATO ārējā robeža. Tas nozīmē, ka mēs iestājamies arī par šo organizāciju tiesībām, vērtībām un interesēm un esam tiesīgi pretim saņemt šo organizāciju atbalstu, ja nepieciešams.

Pašreizējo uzbrukumu ierocis ir Baltkrievijas režīma pulcinātie, dažādu trešo valstu migranti tās teritorijā. Formula šiem uzbrukumiem ir vienkārša – izmantot Eiropas Savienības vērtības pret pašu Eiropas Savienību, ņemot vērā Eiropas Savienības augstās cilvēktiesību normas, tradicionālo vēlmi palīdzēt gan trešajām valstīm, gan nelaimē nokļuvušiem trešo valstu iedzīvotājiem.

Uzbrukumu mērķis ir panākt Eiropas Savienības sankciju pret Baltkrieviju atcelšanu un starptautisku respektu gan pret Lukašenko, gan viņa “vecāko brāli” – Putinu, vienlaikus sašķeļot un vājinot Eiropas Savienību un NATO. Iespējams, papildus mērķis ir novērst uzmanību no notiekošā pie Ukrainas robežām, kur tiek palielināta Krievijas karaspēka klātbūtne, neizslēdzot jauna kara sākumu. Starptautiskā situācija, iespējams, šo plānu kaldinātājiem šķiet labvēlīga, jo ASV ir aizvien aizņemtāka Klusā okeāna reģionā, Eiropas valstu militārā sagatavotība ir bijusi ilgus gadus atstāta novārtā, bet politiskā griba būt gataviem pielietot spēku, lai aizstāvētu savas intereses, ir noplicināta.

Vienlaikus, ir jāatzīst, ka ne viss norisinās saskaņā ar Baltkrievijas de fakto vadītāja Lukašenko plānu. Minēšu pāris lietas, kur viņš ir pārrēķinājies. Pirmkārt, viņš ir sastapies ar nepārprotamu Latvijas, Lietuvas un Polijas vēlmi un spēju aizstāvēt savas robežas un nepieļaut nelūgto migrantu ienākšanu mūsu zemēs. Latvijas robežsardze ar Latvijas zemessargu un karavīru palīdzību stingri raugās, lai šie nelūgtie ciemiņi netiktu pāri Latvijas valsts robežai. Tas nav viegls uzdevums ne tikai fiziski, pret mums tiek izmantotas gan psiholoģiskas operācijas, gan emocionāls spiediens. Tiek apelēts pie cilvēktiesībām un grūto migrantu stāvokli pierobežas mežos. Jā, kaut kādā mērā šeit notiek arī vērtību sadursme un to prioretizēšana, jo patiesi, no pirmā acu skatiena varētu šķist, ka, ja cilvēkam ir grūti, tam būtu jāpalīdz. Tomēr šajā gadījumā mēs nedrīkstam aizmirst, kā šie cilvēki ir nokļuvuši Baltkrievijā (kur starp citu viņi var mierīgi lūgt patvērumu), kas viņus atved uz robežu, kurš parāda, kā mēģināt tikt pāri robežai? Visur atbilde ir viena – Baltkrievijas varas iestādes. Bez tam cilvēktiesības nav vienīgā vērtība mūsu un Eiropas Savienības svarīgāko vērtību sarakstā. Nebūt ne mazāka vērtība ir mūsu valstiskā neatkarība, kuras svētkus svinam šonedēļ, mūsu tautas un katra indivīda brīvība, demokrātija un tiesiskums. Padodoties Lukašenko un viņa sabiedroto plānam, mēs varbūt būtu bijuši jauki pret šiem migrantiem, bet mēs noteikti būtu pakļāvuši riskam visas pārējās augšminētās vērtības.

Otrkārt, Lukašenko plānam ir lemts izgāzties, jo pēc nelielas minstināšanās arī Eiropas Savienības komisija un praktiski visas dalībvalstis ir paudušas atbalstu Polijas, Lietuvas, Latvijas tiesībām aizsargāt savu neatkarību arī pret šādiem rafinētiem hibrīduzbrukumiem. Pat Eiropas Savienības Augstais komisārs Borels ir saņēmies un savā sarunā ar Baltkrievijas ārlietu ministru Makeju apliecinājis, ka 2015. gada kļūda ar robežu atvēršanu labākas dzīves meklētājiem nenotiks. Ir skaidrs, ka šādas attieksmes veidošanā lielu lomu ir nospēlējusi mūsu nelokāmā stāja gan uz robežas, gan arī starptautiskajās sarunās, gan citu valstu galvaspilsētās, gan Briseles koridoros.

Protams, šī krīze nebūt nav galā un likmes ir augstas, bet ir iespējams jau tagad pateikt, kas mainīsies Eiropas politikā šīs krīzes rezultātā.

Pirmkārt, beidzot būsim “saņēmušies” un sakārtojuši mūsu austrumu robežu, kura bija pamesta novārtā desmitiem gadu. Ir uzlabojusies arī dažādu mūsu dienestu sadarbība un spēja reaģēt uz dažādiem drošības izaicinājumiem.

Otrkārt, mūsu reģiona valstu viedokļu ietekme nostiprināsies Eiropas Savienībā un NATO, jo mēs esam bijuši spējīgi pareizi analizēt šo krīzi jau no pašā sākuma.

Treškārt, Eiropas Savienībā tiks pievērsta lielāka uzmanība ārējās robežas nostiprināšanā, un ir ļoti iespējams, ka tam sekos arī Eiropas Savienības nauda, lai šo infrastruktūru nostiprinātu.

Ceturtkārt, Eiropas Savienībai būs jāmaina līdzšinējā migrācijas un patvēruma politika, jo tā ir novecojusi, izstrādāta balstoties uz to situāciju, kura pasaulē eksistēja 1990. gados. To nāksies padarīt reālistiskāku un līdzsvarot ar citām ne mazāk svarīgām vērtībām.

Piektkārt, būtu jāpieaug Eiropas valstu aizsardzības spējām un, protams, sadarbībai ar ASV.

Šobrīd mēs esam vienas no pēdējo desmitgažu nopietnākās krīzes viducī, bet, ja mums izdosies saglabāt racionālu pasaules skatu, nepakļauties caurkritušu diktatoru šantāžai, tad mēs varam cerēt, ka Eiropa kļūs spēcīgāka un līdz ar to arī spējīgāka līdzsvarotāk iestāties par vērtībām, uz kurām ir balstījusies Eiropas civilizācija un kuras no mums ir pārņēmusi liela pasaules daļa.


Foto: Gatis Dieziņš (Aizsardzības ministrija)