Artūrs Toms Plešs: Jārada līdzsvars starp tautsaimniecības attīstību un apkārtējās vides veselību

09.06.2021

Skaidrs ir tas, ka vairs nevaram atļauties saimniekot “pa  vecam”, jo uz spēles likta ne vien apkārtējās vides, bet arī mūsu pašu  un bērnu veselība. Latvija ir apņēmusies aizsargāt gan dabu un tās  bioloģisko daudzveidību, gan mazināt klimata pārmaiņu radītos draudus  iedzīvotājiem, un, lai sasniegtu klimata politikas mērķus un “zaļinātu”  valsts ekonomiku, nākamo desmit gadu laikā gaidāmas pārmaiņas teju katrā  tautsaimniecības nozarē. Lauksaimniecība nav izņēmums.

Pirms nedaudz vairāk kā gada Eiropas Komisija nāca klajā ar  būtiskākajām stratēģijām Zaļā kursa ietvaros, un viens no uzstādījumiem  ir turpināt mērķtiecīgu lauksaimniecības nozares “zaļināšanu”. Tāpat kā  pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis, Latvija atbalsta Zaļo kursu, un  tā galapunkts ir 2050. gadā, kad jāsasniedz klimatneitralitāte.  Stāvoklis, kur radīto siltumnīcefekta gāzu emisijas ir samazinātas līdz  nullei. Vairākkārt esmu uzsvēris, ka sasniegt šos mērķus nebūs viegli,  taču cita ceļa, manuprāt, nav.

Turklāt ieņemtā kursa uzstādījums nav vienpusējs – tā mērķis ir ne  vien padarīt valsti zaļāku un mūsu saimniekošanu ilgtspējīgāku, bet arī  radīt labvēlīgu augsni ekonomiskai transformācijai, kas modernizēs  nozari un pavērs arvien jaunus veidus, kā optimizēt resursus, pelnīt  vairāk un radīt jaunas darba vietas vai pat vēl nebijušas saimnieciskās  darbības jomas. Arī cilvēku paradumi nemitīgi mainās, tādēļ tie  ražotāji, kam izdosies izmantot Zaļā kursa sniegtās iespējas, baudīs ne  vien dabas, bet arī patērētāju pateicību.

Kāds var apgalvot, ka mērķi ir pārlieku ambiciozi un tuvāko gadu  laikā nav sasniedzami, taču, ņemot vērā, ka laikapstākļi un klimats  lauksaimniecību ietekmē krietni vairāk nekā citas nozares, virzībai uz  ilgtspējīgu saimniekošanu, manuprāt, jābūt ikviena lauksaimnieka  pašmērķim.

Tā, piemēram, stratēģija “No lauka līdz galdam” un “Bioloģiskās  daudzveidības stratēģija 2030” pieprasa samazināt ķīmisko pesticīdu un  antibiotiku izmantošanu lauksaimniecībā par 50%. Pesticīdi, protams, ir  vārds, kas izsauc dažādas reakcijas un nereti nostāda uzņēmējus un  patērētājus divās atšķirīgās frontēs, taču jāatceras, ka pesticīdi nav  multivitamīnu komplekss augiem, un to izmantošana nevar būt ilgtspējīgs  risinājums. Starp citu, “Eurostat” dati liecina, ka pēdējo desmit gadu  laikā pesticīdu izmantošana Latvijā pieaugusi par 54%, kas ir rādītājs,  kam būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība, lai pragmatiski izsvērtu  pesticīdu lietošanas riskus attiecībā pret ieguvumiem. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM)  izveidojusi darba grupu, lai vērtētu aizliegumu lietot pesticīdus,  piemēram, apdzīvotu lauku māju tuvumā un konceptuāli atbalsta to  lietošanas samazināšanu.

Abos iepriekškminētajos dokumentos ietvertas prasības par pesticīdu  lietošanas samazināšanu, minerālmēslu lietošanas samazināšanu un  bioloģiskās lauksaimniecības īpatsvara palielināšanu līdz 25% no kopējās  lauksaimnieciskajā darbībā izmantotās platības.

Jā, tieši šai kontekstā uz Eiropas fona Latvija izskatās pat visai  cerīgi, jo bioloģiski sertificētu platību lauksaimniecībā jau ir gandrīz  divreiz vairāk nekā vidēji Eiropā, taču gulēt uz lauriem mēs  nedrīkstam. Papildus iepriekšminētajiem Zaļā kursa dokumentos  definētajiem mērķiem, jāņem vērā, ka lauksaimniecība kopumā ir lielākais  vides slodzes un draudu avots attiecībā uz sugu un biotopu aizsardzību  un to aizsardzības stāvokļa vērtējumu.

Domāju, neviens nevēlas, lai aizsargājamo sugu un biotopu sarakstus  papildinātu arvien jauni ieraksti, tādēļ arī lauksaimniekiem jāpiekopj  tāda apsaimniekošana, kas veicina dabas vērtību saglabāšanos un  kvalitātes nepasliktināšanos, tostarp atstājot bufera zonas un sējot  pļavu augus lauksaimniecības zonu tuvumā. Laiks, kad uz saimnieciskās  darbības un ekonomiskās izaugsmes rēķina varējām pievērt acis uz dabas  aizsardzības interesēm, ir pagājis. Šobrīd ir jārada līdzsvars starp  tautsaimniecības attīstību un apkārtējās vides veselību.

Tas, protams, nav ne vienā dienā, ne nedēļā paveicams uzdevums, taču  agri vai vēlu jāpaveic tas būs, un, jo ātrāk spēsim pielāgoties, jo  pārtikušāk, ilgtspējīgāk un veselīgāk saimniekosim.

Kā viens no rīcības virzieniem Latvijas stratēģijā  klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam ir ilgtspējīga zemes  apsaimniekošana un lauksaimniecība. Jāatzīmē, ka lauksaimniecība ir  trešais lielākais siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju sektors, kas rada  aptuveni 20% no kopējām Latvijas SEG emisijām, turklāt lauksaimniecības  emisijas turpina palielināties. Piemēram, kopš 2005. gada  lauksaimniecības emisijas ir pieaugušas par vairāk nekā 22%.  Lauksaimniecību šai statistikā “apsteidz” vien enerģētikas un transporta  sektors. Protams, katrai no šīm nozarēm ir sava specifika, taču arī  katrai no tām būs jāsper soļi, lai SEG emisijas pakāpeniski mazinātu.

Lielākā daļa emisiju rodas lauksaimniecības augsnēs to apstrādes  procesā, kā arī lauksaimniecības dzīvnieku zarnu fermentācijas procesos,  turklāt Latvijā pēdējos gados pieaug emisijas no ganībām un slāpekļa  minerālmēsliem. Starp citu, Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un  lauksaimniecības organizācijas dati liecina, ka pasaules augsnes  virsējais 30 centimetru slānis satur aptuveni divreiz vairāk oglekļa  nekā visa atmosfēra, tādēļ svarīgi to noturēt augsnē, pielietojot  atbilstošas saimniekošanas metodes. SEG samazināšanas kontekstā svarīga  ir pārdomāta un mērķtiecīga saimniekošana, kas ietver virkni pasākumu,  piemēram, tādu šķirņu selekcionēšana un izmantošana, kas ir noturīgas  pret klimata pārmaiņām un nodrošina optimālu CO2 piesaisti vai dīzeļdegvielas patēriņa samazināšana ražošanas procesos.

Kā ieguvumus, īstenojot pārdomātus “zaļināšanas” pasākumus, var minēt  lauku teritoriju apdzīvotības un iedzīvotāju labklājības celšanu,  palielinātu kultūraugu ražību, nesamazinot augsnes auglību, un  palielinātu konkurenci lauksaimniecības sektorā

Tiesa, lai problēmu risinātu, vispirms jāatzīst, ka tāda patiesi  pastāv, tādēļ ir svarīgi saprast, ka ieguvumi tiks sasniegti tikai  apzinoties galvenos problēmjautājumus, un viens no svarīgākajiem ir  grūti samazināmo SEG emisiju avotu īpatsvars.

Lai realizētu pozitīvas ilgtermiņa pārmaiņas, protams, nepieciešams  laiks, resursi un enerģija, taču vienlaikus jāatzīmē vēl viens šķietami  būtisks aspekts. Lauksaimniecības nozare nodokļos samaksā daudz mazāk  nekā saņem no publiskiem līdzekļiem. Piemēram, 2019. gadā Valsts  ieņēmumu dienesta administrētie kopbudžeta ieņēmumu no lauksaimniecības  sastādīja 49 milj.i EUR,  savukārt Lauku atbalsta dienestam izmaksātā summa pārsniedz 300 milj.  EUR. Turklāt, šajos skaitļos neietilpst investīciju projekti.

Ar šo es vēlos atzīmēt, ka šis lauksaimniekiem sniegtais drošības  spilvens daļēji sasaucas arī ar jau iepriekškminēto uzņēmējdarbībai  raksturīgo nestabilitāti, kas tostarp iet roku rokā ar klimata  pārmaiņām, tirgus prasībām un citiem globāliem procesiem. Tajā pat  laikā, pieņemot Eiropas Savienības un Latvijas valsts sniegto finansiālo  atbalstu, ir jāpieņem arī kolektīvi izvirzītie ilgtspējīgas  saimniekošanas uzstādījumi.

Sadarbība starp valsti un lauksaimniekiem nav vienvirziena, bet gan  “dodu-saņemu” process, tāpēc īpaši svarīgi ir atrast kopsaucējus jaunā  kursa ietvaros, pārkāpt pāri gadu laikā iesīkstējušiem aizspriedumiem,  kļūstot par modernu un zaļu valsti ar zaļu lauksaimniecību.

Arī VARAM turpinās sadarboties ar partneriem valstiskajā un privātajā  sektorā, lai rastu optimālus veidus, kā padarīt lauksaimniecības nozari  zaļāku. Jo skaidrs ir viens. Bez veselīgākas augsnes, pārdomātākas  saimniekošanas un ilgtspējīgas zemes apstrādes mums nebūs pa spēkam  pielāgoties klimata pārmaiņām, novērst to radīto krīzi un apgādāt  mājsaimniecības ar pietiekamu daudzumu pārtikas.

Vēlos uzsvērt, ka klimata krīze nav tikai vienas nozares, vienas  valsts vai vienas paaudzes problēma. Arī novērst šo draudu nevarēs ne  viena nozare, ne viena valsts, ne viena paaudze, tādēļ aicinu sēsties  pie viena galda un risināt šos sabiedriski un valstiski nozīmīgos  izaicinājumus kopā. Tāpat kā uzņēmēji citos tautsaimniecības sektoros,  arī virkne lauksaimnieku jau līdz šim spējuši pielāgoties laikmeta  prasībām un piekopj videi draudzīgu saimniekošanu, kas pavisam noteikti  ir uzteicama tendence.

[1] https://www.vid.gov.lv/lv/2019gads

[2] https://www.lad.gov.lv/lv/statistika/platibu-maksajumi/periods-2004-2016/statistikas-dati-par-2019-gadu/