Dace Rukšāne-Ščipčinska: Vai var aizliegt cilvēku ar likumu?

16.08.2021

Parakstu vākšana par Satversmes grozījumiem, kur tiktu strikti noteikts, kas ir ģimene, jau pati par sevi ir diskriminējoša. Ticu, ka pavisam tuvā nākotnē mēs skatīsimies uz  šo pārpratumu kā uz tumšiem viduslaikiem.

Mana motivācija būt politikā ir panākt to, lai likumdošanas process  atspoguļotu dzīves realitāti un palīdzētu tai visoptimālākajā veidā.  Realitātē daudzas jo daudzas Latvijas ģimenes patlaban nav tiesiski  aizsargātas, un tieši tā ir lieta, kas mums būtu steidzami jāmaina.

Tā  vietā kāds šobrīd cenšas situāciju padarīt tikai vēl sliktāku –  pasakot, ka šie cilvēki, kuri dzīvo citādā ģimenes modelī, netiks  aizsargāti valsts pamatlikumā. Daudz tiek runāts par cilvēku dalīšanu vakcinētajos un nevakcinētajos, bet, lūk, šī ir īstā dalīšana. Pat  apspriežot šādu likumu, mēs jau nostādām viņus situācijā, kādā neviens  no mums nekad nevelētos nonākt.

Es tiešām vēlos ikvienam šīs  idejas atbalstītājam pajautāt, vai ģimene tāpēc kļūst stiprāka, ka tās definīcija ir pieņemta ar likumu, vai tāpēc, ka tajā dzīvo mīloši  cilvēki, kas mīl viens otru un savus bērnus? Vai tie, kas atbalsta šos  likuma grozījumus un bāž galvu smiltīs, sakot, ka tie būs visu mūsu problēmu panaceja, atrisinās arī to problēmu, ka daudzi vecāki audzina  savus bērnus vienatnē? Māte vai tēvs, kas audzina bērnus viens taču  nevarot būt ģimene, grozījumi skaidri norāda, ka jābūt abiem, turklāt  definējot dzimumu. Joks par to, ka liela daļa no mums ir uzaugusi  viendzimuma ģimenēs, jo par mums rūpējās mamma un vecāmamma, tikai  daļēji ir joks.

Tai pat laikā es nenosodu nevienu, kurš domā citādi, jo,  iespējams, gluži vienkārši nemaz netiek dota iespēja šo jautājumu  saprast. Daudzi no mums ir auguši laikā, kad par viendzimuma attiecībām varēja sodīt ar reālu brīvības atņemšanu, par to nevarēja skaļi runāt un  šie cilvēki bija vēl vairāk izstumti. Taču vēsture ir pierādījusi, ka  sodi vai likumi neizmainīs to, kāds cilvēks ir piedzimis. Tas, ko mēs  varam izvēlēties – kādā vidē vēlamies dzīvot. Viens ceļš – būt  iekļaujošai sabiedrībai, bez bailēm un aizspriedumiem, otrs – sadalīt  sabiedrību "pareizajos" un "nepareizajos" un pēc tam cīnīties ar sekām  no tā, ka liela daļa sabiedrības ir sociāli neaizsargāta.

Mans  novērojums ir tāds, ka neiecietība rodas no bailēm, savukārt bailes  rodas no nezināmā. Nezinu tādus cilvēkus, kuri ikdienā, piemēram,  strādājot, kopā ar homoseksuāliem cilvēkiem uzskatītu, ka nepieciešams  kāds īpašs regulējums, lai tikai neļautu viņiem veidot ģimenes. Ir tik  daudz piemēru, kultūrā, mākslā, zinātnē, politikā, sportā, kur šie  cilvēki ir droši pauduši savus uzskatus un paveikuši milzu darbu  izglītojot tos, kas ir viņiem līdzās. Diemžēl ir sabiedrības grupas, kur  apkārtējie vēl nav gatavi to pieņemt, kur sava būtība katru dienu ir  jāslēpj, lai izvairītos no patiešām reālas diskriminācijas. Es varu  tikai iedomāties, kā ir dzīvot šādu dzīvi katru dienu.

Tikko notikušais Praids parāda, ka esam uz pareizā ceļa. Aizvien vairāk cilvēku un uzņēmumu  izsaka atbalstu šai kustībai ar vienu domu, lai iedrošinātu arī pārējos  atvērt acis. Atceros vēl pavisam nesenu pagātni, kad Praida organizetāji  sastapās ar milzu protestiem, šobrīd izpratnes līmenis ir ievērojami audzis. Ticu, ka reiz būs diena, kad visi iesim gājienā. Tajā brīdī  Praids beigsies, jo tas būs kļuvis par mūsu ikdienu – mēs spēsim pieņemt  citus tādus, kādi viņi ir, un to vairs nebūs jāskaidro un jāatgādina.                                         

Turklāt, ja godīgi, es pat ticu, ka neviens mans kolēģis  Saeimā tā nedomā, esmu viņus gana iepazinusi, lai saprastu, ka tie visi  ir inteleģenti un empātiski cilvēki, vienlaikus, man žēl, ka šis jautājums tiek izmantots, lai uzrunātu atsevišķu daļu vēlētāju un uz tā  būvētu savu politisko karjeru. Protams, ka sabiedrības attieksmi mēs  neizmainīsim vienā dienā, bet tā vietā, lai iedzītu vēl lielāku ķīli un  pieņemtu absurdus Satversmes grozījumus, mēs varam iet pretējā virzienā  un censties saprast otru. Šis jautājums nav atrauts no citiem, kur bieži  vien atrisinājumam nepieciešams tikai iejusties cita cilvēka āda un  padomāt, kā tas būtu – vienu dienu pastaigāt viņa kurpēs.