Gatis Zamurs: Kāda jēga no COP26?

15.11.2021

Glāzgovā ir noslēgusies ANO Klimata pārmaiņu konference COP26, dažiem to dēvējot par gada nozīmīgāko politikas notikumu, jo tā visaugstākajā līmenī risina jautājumus, kas saistīti ar mūsu planētas eksistenci. Un tikpat ambiciozi skaļa ir publikas daļa, kas saka, ka tā ir bijusi viena bezjēdzīga ņemšanās, jo pie galda nesēdēja lielākie sasilšanas vaininieki – Krievija un Ķīna. Analizēsim pretrunas un mēģināsim saprast, kas galu galā tika nolemts.

Par Krievijas un Ķīnas nesēdēšanu pie galda

COP26 kritiķi, manuprāt pamatoti, kā galveno argumentu min Vladimira Vladimiroviča un Sji Dzjiņpina neierašanos Glāzgovā. Krievija un Ķīna gadiem ir lielāko CO2 emisiju ražotāju augšgalā, līdz ar to, loģiski, ja lielākie piesārņotāji sarunās nepiedalās – kāda jēga par to runāt vispār?

Divas lietas. Pretēji tam, ko lasām interneta komentāros, mēs esam daļa “laimīgā miljarda”. Rēķinot pret cilvēku skaitu, mēs pārvaldām neproporcionāli lielu naudas daudzumu, un mūsu kā patērētāju nauda interesē gan Ķīnu, gan Krieviju. Ja nolemjam savu naudu likt lietā, rodas lielas iespējas mainīt to cilvēku uzvedību, kuri savu dzīvi nodrošina ar Eiro vai ASV dolāriem. Cits jautājums, vai un kā mēs to plānojam darīt, bet apgalvot, ka mums nav ietekmes, būtu melots.

Otrkārt, iedomāsimies ainu, ka “benzīntanks, kas izliekas par valsti” jeb Krievija atrodas klimata konferencē – cik ļoti mēs ticētu, ka tā izpildīs jebkādas kopīgās vienošanās? Mēs zinām, ka zaļā ekonomika nav Vladimira interesēs, un viss, kas nav Vladimira interesēs, agri vai vēlu izgaist vai nonāk ieslodzījumā. Pieņemu, ka šo valstu klātbūtne konferencē mums nedotu pārliecību, ka pieņemtajiem lēmumiem un vārdiem ir kāds svars; darbībām jebkurā gadījumā būtu nepieciešama cieša uzraudzība, papildu instrumenti un iedrošinājumi.

Neapgalvoju, ka Rietumu politiķu sirdis ir kā dimanta oliņas, tomēr regulārās vēlēšanas liek uzņemties zināmu atbildību par savu vārdu sakabi ar darbiem – nedemokrātiskās valstīs nepiepildīto solījumu spiediens ir daudz vieglāk izturams.

Klimata aizstāvji asi un noraidoši

Klimata aktīvistes Grētas Tūnbergas viedoklis par pasaules politiku nekad nav bijis saudzējošs [un tāds tas nebija arī COP26]. “Nav noslēpums, ka COP26 ir izgāšanās. Ir pašsaprotami, ka mēs nevaram atrisināt klimata krīzi ar tām pašām metodēm, ar kurām tā tika radīta,” apgalvo Grēta. Viņa aprakstīja COP26 kā “divu nedēļu ilgu ierastās kārtības slavināšanu”.

Dziļi izprotu Grētas un viņas sekotāju satraukumu, tāpat kā prasību globālas pārmaiņas ieviest rīt uz pusdienlaiku. Tas piestāv klimatfatalitātes sajūtai, kas var pārņemt, par postu domājot. Tomēr jāatzīst, ka efektīvāka un ātrāka veida, kā pārmaiņas ieviest bez globāla politiskā kursa maiņas, mums nav. Un tādēļ, manuprāt, klimata aktīvisti nedaudz nodara sev pāri, asi kritizējot prezidentus, valdības pārstāvjus un politiķus. Ja kritika ir vienīgais iecerēto pārmaiņu instruments, cieša sadarbība izdoties nevar. Arī Baraks Obama, kurš COP26 tika uzņemts ar rokzvaigznei cienīgām ovācijām, sacīja, ka aktīvistiem ir “jāturpina būt dusmīgiem”, tomēr brīdināja, ka jābūt gataviem savā spītībā panākt kompromisu.

Kādi ir ieguvumi?

Rietumu pasaule ir vēlreiz atgādinājusi, ka tās kurss ir nemainīgs. Šķiet, neviens vairs nešaubās par virzienu un galamērķi. Diskusija tagad notiek par to, kādā ātrumā, kādā veidā un formā mēs kļūsim klimatneitrāli. Vietā ir manis nesen uzdotais jautājums “Kur Tu būsi klimatneitralitātē?”, un, liekas, arvien vairāk cilvēku sāk šo jautājumu uzdot sev, pārdomās rodot atbildes. Valsts, bet īpaši privātais sektors, vairs nelolo fantāzijas par to, ka no šīs jaunās realitātes varētu izsprukt. Mūsu mērķis ir skaidrs un nemainīgs, jautājums, pa kuru tieši un cik garu ceļu mēs tur nokļūsim.

Otrkārt, Amerikas Savienotās Valstis ar aktīvu darbību un iesaistīšanos atgriežas uz globālās klimata politikas skatuves. Donalda Trampa atteikšanās no Parīzes nolīguma izpildes šobrīd izskatās pēc pārpratuma, un Rietumu pasaule atviegloti uzelpo un redz (vai vismaz vēlas redzēt) paredzamas, globālajos procesos iesaistītas Savienotās Valstis. Šo pozīciju starptautiskajā politikā ir grūti pārvērtēt.

Par ko vienojās?

Samazināt emisijas. Glāzgovā panāktais virsuzdevums ir tas, ka līdz 2030. gadam siltumnīcefektu gāzu emisijām ir jābūt par 45 % zemākām salīdzinoši ar 2010. gadu. Nacionālajām valstīm noteikts radīt stingrākus ierobežojumus emisijām līdz nākamā gada beigām, arī Latvijas mājasdarbs ir atbildēt uz jautājumu,- kā mēs kļūsim labāki? Pirmo reizi ANO Klimata konferenču vēsturē lēmums piemin ogļu kaitniecību un nepieciešamību samazināt to ieguvi un izmantošanu, un pakāpeniski pārtraukt neefektīvas fosilo degvielu subsīdijas. Plašākai sabiedrībai tie ir vienkārši vārdi, tomēr vairāki klimata eksperti šo kaitnieka nosaukšanu vārdā dēvē par ogļu ēras beigām.

Finanses. Ja Rietumu pasaule naudu iegulda tajā, kā nākotnē ražot mazāk emisiju, daudzām pasaules valstīm ar klimata pārmaiņu postījumiem ir jācīnās jau šodien – tās lielākoties ir attīstības valstis, kas nepavisam nav vainīgas pie globālās sasilšanas krīzes. No 2025. gada attīstītās valstis dubultos finansējumu attīstības valstīm, lai pielāgotos klimata izmaiņām. Sabiedrotie cīņā ar klimata krīzi vēlreiz apsolīja, ka katru gadu veltīs 100 miljardu USD valstīm, kas jau tagad izjūt klimata pārmaiņu sekas. Solījums, ar kā izpildi “laimīgajam miljardam” nav īpaši labi veicies līdz šim.

Kā politikā tas bieži notiek, objektīvi par šīs konferences nozīmību varēs spriest tikai nākotnes vēsturnieki. Tomēr skaidrs ir tas, ka starptautiskās politikas kuģis griežas, uzņemot jaunu virzienu. Precīzu kursu gan vēl gaidām.