Inese Ikstena: Ilgtspējīgas attīstības komisija aicinās ministrijas ieviest praktiskus uzlabojumus bērnu labklājībai

22.06.2019

Uzklausot atbildīgās ministrijas par prioritārajiem mērķiem bērnu dzīves kvalitātes uzlabošanai Nacionālā attīstības plāna (NAP) 2021.-2027.gadam kontekstā, kā arī vecākus, kuri audzina bērnus ar invaliditāti, Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisija lēma sagatavot aicinājuma vēstules ministrijām ieviest konkrētus un praktiskus uzlabojumus bērnu labklājībai, pēc sēdes trešdien, 12.jūnijā, sacīja komisijas priekšsēdētāja biedre Inese Ikstena.

“Ir pieņemts domāt, ka bērni un jaunieši ir mūsu nākotne, taču ļoti būtiski ir atcerēties, ka tā ir arī mūsu tagadne. Ir svarīgi nodrošināt, lai cilvēki mūsu valstī nebaidītos plānot bērnus un neraizētos par to, vai bērniem būs nepieciešamais veselības nodrošinājums un pieejama izglītība,” uzsvēra Inese Ikstena, atzīmējot, ka, sēdē uzklausot vecākus, kuri audzina bērnus ar invaliditāti, iezīmējās konkrētas problēmas, kurām nepieciešams rast risinājumu.

Deputāti kopā ar klātesošajiem diskutēja par iekļaujošās izglītības plāna īstenošanu, kā arī nepieciešamajām likumdošanas izmaiņām, lai atvieglotu mājokļa pielāgošanu koplietošanas vidē, piemēram, pacēlāju uzstādīšanu kāpņutelpās daudzdzīvokļu namos. Tāpat pārrunāta tika nepieciešamība izstrādāt profesionālu asistentu apmācības un nodarbinātības sistēmu.

Kā atzīmēja Pārresoru koordinācijas centra vadītāja vietnieks Vladislavs Vesperis, bērni ar invaliditāti un īpašām vajadzībām NAP jau šobrīd ir iezīmēti kā viens no prioritārajiem jautājumiem.

Labklājības ministrijas, Veselības ministrijas un Izglītības ministrijas pārstāves klātesošos iepazīstināja ar īstenotajiem un plānotajiem pasākumiem bērnu labklājības veicināšanai, kā arī ar šobrīd iezīmētajām nozaru prioritātēm.

Ģimenēm, kas audzina bērnus ar invaliditāti, nepieciešamie risinājumi ilgtspējīgas sabiedrības perspektīvā

  1. Izstrādāt atbalsta modeli ģimenei uzreiz pēc bērna piedzimšanas/invaliditātes iegūšanas.  Šobrīd atbildība medicīnas jautājumos tiek atstāta ģimenes ārstiem, kam nav kompetenču daudzu diagnožu rehabilitācijā, sociālo jautājumu risināšana ir pašas ģimenes/pašvaldības kompetence, ģimenes savas dzīvesvietas dēļ saskaras ar diskrimināciju dažādu pakalpojumu saņemšanai. Būtu jārada mentoru sistēma primārā atbalsta sniegšanai. 
  2. Rast risinājumu, lai pēc bērna 1,5 gadu vecuma sasniegšanas ģimenes nenokļūst smagā krīzē, jo vienam no vecākiem jāzaudē darbs, asistenta pakalpojums nav saņemams, bērns nav gatavs pirmskolas izglītības iestādei. Ģimenes, kurās bērns par invalīdu tiek atzīts neonatālā, prenatālā vai agrīnā vecumā, tiek pakļautas riskam nonākt nabadzības apstākļos, jo bērns līdz  5 gadu vecumam nevar saņemt asistenta vai aprūpētāja palīdzību vai finansējumu šīs personas piesaistei.
  3. Sakārtot asistenta pakalpojumus, atrisinot būtiskākos jautājumus:
  4. Diferencēt asistenta/pavadoņa/aprūpētāja pienākumus;
  5. Izstrādāt profesionālu asistentu apmācību/nodarbinātības sistēmu;
  6. Celt stundas likmi personām, kas dara šo darbu;
  7. Nodrošināt sociālās garantijas, apmaksātu atvaļinājumu utt;
  8. Noteikt adekvātu un bērna vajadzībām atbilstošu atbalsta apjomu, kas nav atkarīgs no mācību gada cikla, ir izmantojams atbilstoši reālām vajadzībām, nevis deklaratīvi noteiktam stundu skaitam;
  9. Personalizēt iespējas iegūt rehabilitācijas pakalpojumus un tehniskos palīglīdzekļus, radot sistēmu, kas paredz, ka katrs indivīds var saņemt sev nepieciešamo, nevis unificēti izvēlētas lietas;
  10. NVD administrētajā rehabilitācijas ārstu reģistrā veikt izmaiņas, atšifrējot rehabilitācijas ārstus, kas strādā ar bērniem. Ieteikums fiksēts jau Labklājības ministrijas pārstāvju tikšanās ar nevalstisko organizāciju un Veselības ministrijas pārstāvjiem par medicīnisko rehabilitācijas pieejamību bērniem ar funkcionāliem ierobežojumiem protokolā 15.03.2016., vēl nav īstenots;
  11. Attīstīt rehabilitācijas pakalpojumu sistēmu, rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanas rindā nosakot prioritāti bērniem ar invaliditāti vai draudošu invaliditāti. Šobrīd bērni ar invaliditāti var saņemt ierobežotu un savām vajadzībām nepilnīgu rehabilitācijas pasākumu kopumu (piemēram, 10-15 fizioterapijas reizes gadā) Situāciju īpaši sarežģītu padara tas, ka likumdošanas aktos šāds ierobežojums nav minēts, tas tiek noteikts ar ļoti ierobežota finansējuma piešķiršanu un norādījumiem speciālistiem;
  12. Nodrošināt apmaksātas darbnespējas lapas vecākiem ilgāk par 21 dienu un arī pārsniedzot bērna 14 gadu vecumu (BKUS padome sadarbībā ar LM jau ir izstrādājusi modeli);
  13. Attīstīt atelpas brīža pakalpojumus un hospisa aprūpi bērniem, kam nepieciešama paliatīvā aprūpe. Latvijā ir izveidota labs paliatīvās aprūpes modelis aprūpei mājās, taču pilnīgai kvalitatīvai un pasaules veselības standartiem atbilstošai bērnu paliatīvajai aprūpei nepieciešams hospiss, kas nodrošinātu atelpas brīdi ģimenēm, uzturošo habilitāciju un terminālo aprūpi, ja tas nepieciešams;
  14. Pilnveidot pakalpojumu klāstu habilitācijas pakalpojumiem mājās. Esošā apmaksas likme ir tik zema, ka pakalpojumu sniedzēji bērniem šādu iespēju tikpat kā nepiedāvā.
  15. Izveidot un pa posmiem īstenot iekļaujošās izglītības plānu. Šis jautājums līdz šim nav risināts plānveidīgi, pa etapiem, bet stihiski. Sabiedrībai, tostarp pedagogiem un skolēnu vecākiem nav skaidras informācijas par iekļaujošās izglītības darba plānu, rīcību, kas ir rezultējies bailēs un noliegumā;
  16. Skolu un pirmskolas izglītības iestāžu akreditācijā detalizēti analizēt vides pieejamības jautājumus. Šobrīd, lai skolas saņemtu atzīmi “skolai ir vides pieejamība”, pietiek ar uzbrauktuvi pie ieejas durvīm – tas parāda absurdo izpratni par vides pieejamības jautājumiem;
  17. Likumdošanas ietvaros radīt likumisku sistēmu atvieglotai mājokļa pielāgošanai. Paredzēt, ka mājokļa pielāgošana koplietošanas vidē, piemēram, pacēlāja uzstādīšana kāpņutelpās daudzdzīvokļu namos vai apzīmētas invalīdu stāvvietas izveidošana pagalmā var notikt bez pārējo namīpašnieku piekrišanas. Šobrīd šādi pielāgojumi var notikt tikai ar 75% pārējo dzīvokļu īpašnieku atļauju, šādu atbalstu iegūt vairumā namu ir nereāli, jo tajos ir vairāki desmiti īpašnieku, daļa dzīvo ārzemēs vai ir nesasniedzami; Parakstus savākt bieži nav iespējams, jo tas jādara pašai personai ar invaliditāti, daudzos namos dzīvokļu skaits pārsniedz vairākus desmitus vai pat simtu). Šīs likumdošanas nianses kavē mājokļu fonda pielāgošanu personām ar invaliditāti;
  18. Sakārtot bērnu ar invaliditāti pāreju uz pieauguša cilvēka statusu;
  19. Pāriet uz sabiedrībā balstītu pakalpojumu attīstību un apmaksu. Attīstīt grupu māju sistēmu pieaugušu cilvēku integrācijai sabiedrībā;
  20. Agrīnas diagnostikas iespējas bērniem ar iespējamām ģenētiskām saslimšanām (pašlaik rinda pie ģenētiķa ir gads un vairāk). Uzlabot sadarbību - ģimenes ārsts - neirologs/psihiatrs-ģenētiķis;
  21. Bērnu ar garīga un psihiska rakstura traucējumiem vienotas rehabilitācijas sistēmas izveidei, pašlaik ABA terapija, psihologs u.c nemedikamentozās terapijas nav pieejamas bērniem par valsts finansējumu. Trūkst speciālisti un šāda veida rehabilitācija notiek tikai par privātiem līdzekļiem;
  22. Vienota valstiska sistēma skolas vecuma bērniem ar īpašām vajadzībām par skolas brīvlaiku pavadīšanas iespējām. Strādājoši vecāki, īpaši, vientuļie, nokļūst bezizejas situācijās, ja trīs mēnešus bērnu nav kur atstāt vasarās, plus brīvlaiki ziemā;
  23. Interešu izglītības attīstīšana bērniem ar invaliditāti. Pašlaik ir P.Jurjāna mūzikas skolā projekts un Rīgas Vingrošanas skolā 1 treneris, kur iespējams apmeklēt nodarbības un tās ir nosacīti bezmaksas. (Mūzikas skola ir par maksu).Ārvalstu rehabilitāciju gadījumā iespēja piešķirt slimības lapas pavadošajam vecākam;
  24. Ārvalstu rehabilitāciju gadījumā iespēja piešķirt slimības lapas pavadošajam vecākam.

Informāciju sagatavoja Saeimas Preses dienests.

Foto: Ieva Ābele, Saeima