Ivars Ijabs: Eiropas Savienība arī aizsardzībai?

27.09.2021

Haotiskā un neveiksmīgā Rietumu aiziešana no Afganistānas  Eiropas Savienībā ir atkal aktualizējusi sarunas par nepieciešamību pēc  Eiropas Aizsardzības savienības izveides. Arvien skaidrāk  izkristalizējas atziņa, ka Eiropas Savienībai ir nepieciešama sava  militārā kapacitāte, kas ļautu ES ieņemt sev pienākošos vietu mūsdienu  pasaules ģeopolitikā – ne tikai ekonomikā.

Kā jau bija vērojams Afganistānā, ES nav pašpietiekama pat tādos uzdevumos, kā savu cilvēku ātra izvešana no krīzes punktiem, jo šajos jautājumos ir pilnībā atkarīga no sava ASV partnera. Papildus tam, arvien mainīgie apdraudējuma veidi ES pierobežā un kaimiņu reģionos, kā arī ASV stratēģiskā pavēršanās Ķīnas virzienā, liek domāt par to, ka  Eiropai ir jābūt spējīgai aizsargāt pašai savas intereses.

Ir pēdējais laiks kāpināt tempu ES aizsardzības spēju izveidei, un  šobrīd piedāvātā 5000 karavīru lielā ātrās reaģēšanas vienība būtu labs pirmais solis tuvāk integrētākai un darboties spējīgākai ES Kopējai aizsardzības un drošības politikai. Protams, ES Aizsardzības savienība nedrīkst nedz aizstāt, nedz dublēt NATO, nedz arī likt dalībvalstīm  pārvirzīt savu nodrošinājumu un spējas no NATO uz jaunu ES veidojumu. Tieši pretēji, ir jāveido ciešāka abu organizāciju sadarbība, kas ļautu stiprināt gan transatlantiskās attiecības, gan arī Eiropas drošību.

Pēdējo gadu laikā arvien biežāk ES institūcijas un amatpersonas runā  par nepieciešamību izveidot “stratēģiski autonomu” vai “atvērti stratēģiski autonomu” Eiropas Savienību, tādējādi nostiprinot ES lomu pasaules ģeopolitikā, tai kļūstot par ietekmīgu globālu spēlētāju un paplašinot tās ietekmi arī ārpus ierastās tirdzniecības un ekonomisko  sankciju prizmas. Tomēr ir jāapzinās, ka īsti stratēģisku autonomiju Eiropas Savienība nevar sasniegt bez pietiekama spēka elementa  starptautiskajās attiecībās, citiem vārdiem, bez militārā spēka.

Protams, ES primāri būtu jāturpina visaktīvāk uzņemties līderību un  rīkoties tādos ģeopolitikas aspektos, kuros tā ir visspēcīgākā, kā piemēram, kiberdrošība, naudas atmazgāšanas ierobežošana, terorisma un tā finansēšanas apkarošana. Taču ES vairs nedrīkst būt pasīva militārajā  jomā, un tai ir jābūt spējīgai efektīvi īstenot savu interešu  aizstāvību arī ārpus savām robežām – vispirms tādās militārās operācijās, kā nesenā bruņoto spēku aiziešana no Afganistānas.

Ilgtermiņā arī ES pašai spēt veikt savas militārās misijas,  projicējot stabilitāti un sniedzot nepieciešamo militāro atbalstu krīzes situācijās gan tuvākos, gan tālākos reģionos. Tas ļautu ES garantēt  savas pierobežas stabilitāti un būt kontroles un vadības pozīcijā  iespējamo nākotnes krīžu gadījumā. Piemēram, ja ES spētu savlaicīgi un  efektīvi sniegt militāru atbalstu stabilitātes nodrošināšanai iespējama konflikta gadījumā Āfrikā, tā varētu nodrošināt, ka tās patvēruma  sistēma netiktu strauji pārslogota šādu konfliktu rezultātā.

Ko šādas aizsardzības savienības izveide nozīmētu Latvijai? Ņemot vērā, ka Latvijas galvenais drošības garants ir NATO, tad, lai arī kādā formā Eiropas Aizsardzības savienība netiktu veidota, ir svarīgi, lai tā nedublētu NATO funkcijas un nesamazinātu tās spējas Baltijas reģionā. Šajā sakarā gan ir jāizprot divi aspekti.

Pirmkārt, ņemot vērā, ka pašreizējās diskusijās nav runas par ES teritoriālo aizsardzības spēku, bet gan tieši par ātrās reaģēšanas vienībām ES ģeopolitisko interešu aizstāvībai, ir skaidrs, ka vismaz īsā un vidējā termiņā pārklāšanās riska ar NATO nav.

Otrkārt, lai gan šādu ātro reaģēšanas vienību izveide būtu svarīgs  solis tuvāk Aizsardzības savienības izveidei, tas to nebūt negarantē. Līdz ar to priekšā vēl ir garš diskusiju ceļš, kurā Latvija un citas dalībvalstis varēs piedāvāt savas idejas un izvirzīt savus nosacījumus šādas savienības izveidei. Tādējādi ir gan pietiekami daudz laika, gan iespēju, lai pārliecinātos par to, ka potenciālais ES aizsardzības veidojums nekādā veidā nemazina NATO spējas un kapacitāti, bet tikai tās palielina Eiropas drošības kontekstā.

Līdz ar to kopumā Latvijai būtu izdevīga piedāvātā Eiropas  Aizsardzības savienības izveide, jo, pirmkārt, apzinoties mūsu  ģeogrāfisko novietojumu, drošības garantiju nekad nevar būt par daudz un, otrkārt, šāda savienības izveide stiprinātu visu ES un tās pozīcijas kopumā, kas neapšaubāmi ir izdevīgi arī Latvijai.

Protams, šādas Eiropas Aizsardzības savienības izveide nebūt nav vienkārša un, vistica-māk, prasīs ļoti smagas diskusijas. Pozitīvs gan  ir fakts, ka redzētās ainas no Kabulas lidostas ir likušas sarosīties arī dažām no līdz šim skeptiskāk noskaņotajām dalībvalstīm – piemēram, Vācija jau ir izteikusies atbalstoši par ātrās reaģēšanas vienību izveidi.

Tomēr, būdama ES Kopējā drošības un aizsardzības politikas  sastāvdaļa, Aizsardzības savienī-bas izveidei būtu nepieciešama  dalībvalstu vienbalsība, ko pašlaik varētu būt grūti sasniegt. Kā risinājums tiek minēta “Labprātīgo koalīcijas” (angļu val. – Coalition  of the Willing) izveide, kuru pieļauj Lisabonas līguma par Eiropas Savienību 44. pants, līdz ar to neuzliekot par pienākumu visām 27 dalībvalstīm piedalīties kādā militārā misijā. Taču arī 44. panta aktivizēšanai ir nepieciešama visu dalībvalstu vienbalsība, kas,  protams, apgrūtina ātru un izlēmīgu lēmuma pieņemšanu.

Visā visumā gan ir jāsaprot, ka šajā tēmā runa nav tikai par “Eiropas  armijas” vai citu veidojumu izveidi. Ir svarīgi, ka ES dalībvalstis  kopīgi nodarbojas arī ar pētniecību, izstrādi un ražošanu aizsardzības  jomā. Līdz šim katra valsts to ir darījusi pa savam, kas noved pie lielu finanšu resursu izšķērdēšanas, kuri citkārt tik-tu izmantoti  lietderīgi. Līdz ar to par labu Eiropas Aizsardzības savienības izveidei  runā ne tikai politiski un militāri, bet arī finansiāli apsvērumi,  kurus ir ļoti svarīgi apzināties.

Kopumā diskusijas, kas šobrīd ir atkal aktualizējušās Eiropas  Savienībā par ES turpmāko nākotni un tās globālo lomu, ir vērtējamas kā pozitīva iespēja, kuru nedrīkst palaist garām. Par sevi pastāvēt spējīga  ES var kļūt par spēcīgu 21. gadsimta ģeopolitisko spēlētāju, kurš būtu  stratēģiski autonoms, varētu atbalstīt savu nozīmīgāko partneri ASV tās  domstarpī-bās ar Ķīnu un tās pieaugošajām ambīcijām.

Eiropas Aizsardzības savienība ir viens no stratēģiski autonomas ES  izveides nosacījumiem. Taču ceļš līdz tās izveidei noteikti nebūs ne  īss, ne viegls un ir jāgatavojas diezgan karstām diskusijām kā Briselē,  tā visās dalībvalstīs. Tomēr ir svarīgi nepalaist garām impulsu, kuru  šīs vasaras notikumi Afganis-tānā ir devuši ES līderiem, un steidzīgi  jāsēžas pie sarunu galda, lai rastu kopsaucējus un tik tiešām virzītos stratēģiski autonomas ES virzienā.


Avots: LA.LV