Marija Golubeva: Lai kompetenču izglītība nepaliktu uz papīra

19.02.2020

Mēs vairs nedzīvojam industriālajā laikmetā, kad ar vienu profesiju varēja veiksmīgi nostrādāt visu darba mūžu, būtiski nepapildinot savas zināšanas un kompetences ārpus darbavietas, un ar vienu avīzi pietika, lai iegūtu visu dzīvei nepieciešamo informāciju par sabiedrības un politikas norisēm. Tāpēc ekspertu izlolotā kompetenču izglītība jeb "Skola 2030" ir mūsu valstij vajadzīga. Šobrīd vislielākā kļūda būtu to ieviest pavirši vai neieviest nemaz.

Spied šeit, lai izlasītu viedokļrakstu "Delfi" portālā!

Runājot ar skolotājiem, ir dzirdamas bažas

Tomēr nevar teikt, ka, runājot ar skolotājiem, dzirdam tikai pozitīvas atsauksmes par kompetenču izglītības ieviešanu, kas no 1. septembra būs 1., 4., 7. un 10. klasē. Skolotāju bažas ir viegli "norakstīt" uz pārstrādāšanos, zemām algām un sliktu ierēdņu komunikāciju, bet, manuprāt, problēmām ir pavisam citas saknes un citi risinājumi. Tās nav nedz komunikācijas uzlabošana (kas ir uzlabojama), nedz algu palielināšana skolotājiem (kas ir jāpalielina).

Jo vairāk uzticas skolotājiem, jo atvērtāki pārmaiņām viņi ir

Atslēgvārds ir uzticēšanās. Pirms darba Saeimā es savā profesionālajā karjerā tikos ar un intervēju skolotājus no Somijas līdz Tadžikistānai. Varu ar pārliecību teikt, ka skolotāju uzskatus par darba apstākļiem un motivāciju ietekmē ļoti daudzi un dažādi faktori, bet viens no svarīgākajiem ir – cik plaša vai šaura ir rīcības brīvība. Kur skolotāju uzskata par augsta līmeņa profesionāli, kur skolas vadība un valsts uzticas viena otrai un nekontrolē katru soli, tur skolotāji vairāk runā par to, kā efektīvi un jēgpilni strādāt ar skolēniem. Viņi ir atvērti pārmaiņām un gatavi diskutēt par reformām izglītības saturā un mācību pieejā.

Savukārt valstīs, kur skolotāja rīcību ļoti kontrolē, skolotāji biežāk raizējas par to, vai katra jauna reforma neuzliks viņiem kādu nepanesamu nastu. Vai jauna mācību organizācija, kur pat fiksēts mācību stundas garums netiek uzskatīts par nemainīgu, nesamazinās manu slodzi un līdz ar to arī atalgojumu? Vai man tuvākā pusgada laika nebūs katru nedēļas nogali "jāiziet" apmācības, par kurām vēl jāmaksā? Vai mani kā skolas vadītāju nesodīs par skolotāja kompetences neatbilstību jaunajam standartam?

Ar jēgpilnu regulējumu var mazināt skolotāju bažas

Nesen kādā Latvijas pilsētā tikos ar skolu vadītājiem. Gaidīju, ka karstākās sarunu tēmas būs skolotāju algas vai grūtības piesaistīt matemātikas un fizikas skolotājus. Tomēr lielākās raizes bija par to, ka Ministru kabineta noteikumos nav atrunātas kvalifikācijas prasības skolotājiem.

Bažas raisa tas, ka skolēniem no 1. septembra būs jāmācās līdz šim nebijušas kompetences, piemēram, inženierzinātnes. Lai arī jaunais izglītības saturs jau tiek izmēģināts daudzās skolās visā Latvijā un skolotājiem bija iespēja apmeklēt apmācības, skolu vadītāji skeptiski kratīja galvas. Viņuprāt, kamēr noteikumos nav atrunāts, kādai kvalifikācijai jābūt tam skolotājam, kurš mācīs inženierzinātnes, skolu vadītāji varot tikt sodīti par neatbilstību.

Ir nepieciešams izprast, kā ar jēgpilna regulējuma palīdzību mazināt skolās strādājošo bailes no pārmaiņām, kas ir neizbēgamas gan tagad, gan nākotnē.

Trīs lietas, kas jāizdara

Ir vismaz trīs lietas, kuras mums ir jāizdara, lai Latvijas skolēni gūtu maksimālu labumu no šīs satura reformas un lai skolās strādājošie justos atvērti pārmaiņām.

Pirmkārt, elastīgi pieskaņot regulējumu atbilstoši jaunajai reformai.

Ja skolotāji atturīgi skatās uz jauno saturu, neskaidrību ar slodzēm un kvalifikācijas prasībām, tad šīs bažas jānoņem. Skolotāja atalgojumu nevajag obligāti piesaistīt kontaktstundu skaitam, ja tas skolotājam vairāk traucē, nekā palīdz.

Otrkārt, mērķtiecīgi piesaistīt skolotāju tālākizglītību konkrētām reformu prasībām.

Filozofiskā un pedagoģiskā redzesloka paplašināšana ir laba lieta, bet, kamēr nav nosegtas pamatvajadzības – kā tieši es veidošu mācību plānu savām nodarbībām no 1. septembra? –, tikmēr nedrošība un raizes dziļāku sarunu par jaunās izglītības mērķiem padarīs diezgan bezjēdzīgu.

Un, treškārt, precīzi jāpārdefinē, kā skolas izlieto finansējumu skolotāju atbalsta personālam.

Nav pareizi, ka skolām ir jāizvēlas – piemaksāt skolotājiem vai algot skolotāju palīgus, logopēdus un citu atbalsta personālu. Lai skolotājs varētu jēgpilni strādāt ar lielāku skolēnu skaitu, skolotāja palīgs ir neatsverams balsts.

Nevajadzētu būt šaubām par jaunās satura reformas nepieciešamību. Reformas mērķis ir nodrošināt, ka mūsdienu Latvijas bērni un jaunieši ir spējīgi dzīvot pasaulē, kas nepārtraukti mainās, un spēj gūt šodienai un nākotnei nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes. Bet varu piekrist, ka reformas sākuma periodā skolotājiem un skolu vadītājiem jāsaņem maksimāls atbalsts jaunā satura un mācību pieejas efektīvākai ieviešanai. Tad arī Marss neliksies tik nesasniedzams.

Foto: Ieva Ābele, Saeima